Rīgas varde un Liepājas varde.

Senos laikos dzīvoja divas vardes. Viena dzīvoja Rīgā, otra Liepājā.

 Vienai ienāca prātā apskatīties, kā dzīvo Rīgā, otra atkal domāja – labi būtu redzēt, kā dzīvo un kā izskatās Liepāja.

 Varde iet no Liepājas, iet, iet, iet, līdz iztiek kādā augstā pakalnā un ierauga, ka pretim lec varde no Rīgas puses.

 „No kurienes tad tu?” saka Liepājas varde.

„Es nāku apskatīties, kā izskatās Liepājā,” atbild Rīgas varde.

„Es atkal uz Rīgu,” atbild Liepājas varde.

Nu viņas aprunājas, ka vēl ceļa gals ir tālu, ka vēl būs daudz briesmu jāpārcieš no stārķiem un no dziļajām gropēm.

 „Pag,” saka viena varde, „kā būtu, ja mēs saceltos kalna galā pakaļkājās un apskatītos, kā tur izskatās, tad nevajadzētu mērot garo ceļu līdz pilsētām.”

Domāts, darīts. Abas sacēlās pakaļkājās viena pret otru. Un ko viņas redz?

Rīgas varde saka: „Klaus, māsiņ, tava Liepāja izskatās tāda pati kā mana Rīga!”

 Bet Liepājas varde saka, ka Rīga uz mata līdzīga Liepājai kā ola olai.

 „Kad tā tās lietas pasaulē stāv, tad jau mums ceļu nav vērts turpināt,” runāja abas vardes. Bet abas aizmirsa, ka viņām acis ir virs galvas un, ka viņas, pakaļkājās sacēlušās, skatījās nevis uz priekšu, bet atpakaļ.

  Un tā nabaga vardes vēl šodien nezina, ka Rīga nemaz nav līdzīga Liepājai.